Tas, ka mūzikas kritiķis Ivars Kļaviņš (attēlā) pašlaik neatrodas Latvijā, nebūt nenozīmē to, ka viņš neseko līdzi šejienes muzikālajām norisēm. Īpašais Ivara spiegs ir ierakstījis telefonā mūziklu Dzimuši mūzikai, un kritiķis ar īstu baudu gatavs pateikt, ko par to visu domā.
Ivara "spiegi" nofilmējuši mūziklu
"Protams, ka es ar īstu interesi gaidīju Okartes skatuves mūziklu - tajā galu galā piedalās man pazīstami cilvēki, un, tā kā pats esmu dzīvojis šovā, labi pārzinu tā visa aizkulises. Mani interesēja - ko vēl var izspiest no šī šova?
Apzinos, ka būtu nepiedodami, ja es nesniegtu savu viedokli par to, ko pārzinu labāk par citiem mūzikas kritiķiem, kam nav zināšanu par realitātes šoviem, tāpēc jau ilgi un rūpīgi gatavojos šai analīzei," DELFI Izklaidei stāsta Ivars.
Tā kā viņš pats Dzimuši mūzikai pirmizrādes laikā atradies ārpus Latvijas, jaunais kritiķis deleģējis uz uzvedumu savu draugu, profesionālu mūziķi, kurš uz skatuves notiekošo nofilmējis ar telefonu, bet pēc tam pārsūtījis Ivaram.
Lai gūtu vēl precīzāku ieskatu septembra sākumā Nacionālajā teātrī notikušajā šovā, Ivars sekojis līdzi publikācijām par mūziklu un aprunājies arī ar citiem tā apmeklētājiem.
"Man parasti labpatīkas sākt ar pozitīvo. Iespaidojoties no telefonā uzfilmētā materiāla, es gribētu izteikt komplimentu Kristapam Pujātam par aktiermeistarību un ļoti labu vokālo sniegumu, bet tas mani sevišķi nepārsteidza - viņam aktiera dotības ir ieliktas gēnos.
Nebūtu godīgi neuzslavēt Sabīni Berezinu un Anitu Intaiti - šīs abas ir visnotaļ harizmātiskas, ļoti talantīgas un spējīgas personības. Bet nu - pietiks jūsmot; turpināsim ar kretīnisko," Dzimuši mūzikai analīzi uzsāk Ivars.
No Centrāltirgus un Nacionālo teātri
"Pirmām kārtām - fui organizatoriem! Lai gan jau vasaras vidū tika paziņots, ka visas biļetes uz mūziklu ir izpārdotas, pirmizrādei tuvojoties, pēkšņi atradās arvien jaunas un jaunas "ekskluzīvās" biļetes. It kā ar to vēl nepietiktu - laimēt ielūgumus uz mūziklu varēja teju visās malās.
Zinot, ka Nacionālais teātris tomēr nav nekāda Mežaparka estrāde un tā ietilpība ir visai limitēta, rodas gluži loģisks jautājums - vai tik nav tā, ka ar šo biļešu tirdzniecību īsti labi neveicās? Ja vēl īsi pirms pirmizrādes "negaidīti" parādījās desmitiem biļešu, cik tad bija nopirktas laikā, kad tika paziņots, ka pasākums izpārdots?" neizpratnē ir Ivars.
Viņš uzskata, ka it kā ekskluzīvo un izpārdoto koncertu reklamēšana bijusi klaja cilvēku maldināšana arī tāpēc, ka, kā izrādās, "ekskluzīvais" uzvedums uzsāks maratonu pa kultūras namiem un turpināsies Kongresu namā.
"Vai tā nav ļaužu maldināšana? Daudzi pirka dārgās biļetes, jo tika reklamēts, ka vairāk koncertu nebūs - tikai šie trīs Nacionālajā teātrī. Pie tam - kā var to, kas tiek rādīts Nacionālajā teātrī, gluži fiziski pārvest uz kaut kādu kultūras namu laukos?
Sanāk interesanti - pēdējie Okartes skatuves koncerti norisinājās tirgus laukumā, kuru apmeklēja apšaubāma publika, dzērāji un bezpajumtnieki.
Te pēkšņi tā pati kompānija, kas vēl vakar izklaidēja dzērājus un humpalu tantes, uzstājas Nacionālajā teātrī, uz tādas skatuves, pa kuras dēļiem ir staigājuši leģendāri mākslinieki, īsti mākslinieki. Rodas jautājums - kas īsti ir jūsu mērķa auditorija - dzērāji un bomži vai inteleģence? Tāds kiš miš sanāk," par Latvijas kultūras dzīvi brīnās Ivars.
Pārspīlēta ažiotāža un klusa izgāšanās
Jaunais mūzikas eksperts nav īsti drošs arī par visa trača muzikālo kvalitāti. "Lai kā netiktu reklamēts šis mūzikls - vai nav tā, ka šis uzvedums vairumam cilvēku tomēr nešķiet muzikāli vērtīgs un interesants?
Atgādināšu: kad Jelgavā notika Gundara Lintiņa jubilejas koncerts, Jelgavas kultūras nama zāle bija stāvgrūdām pilna ar cilvēkiem. Uz Lintiņa koncertu bija izpārdotas pilnīgi visas biļetes uz sēdvietām, tāpēc ļoti daudzi cilvēki stāvēja kājās, lai tikai varētu baudīt šī profesionālā mūziķa un viņa kolēģu sniegumu.
Pēc Raita Ašmaņa koncerta Jelgavas Olimpiskajā centrā Jelgavas ielas bija bloķētas, jo šī koncerta apmeklētāju mašīnas uztaisīja pamatīgu korķi - uz koncertu bija ieradušies tūkstošiem cilvēku. Es neatceros, ka televīzija būtu šos abus jubilejas koncertus reklamējusi - bija pāris plakāti uz ielām, kā arī informatīvs sludinājums vietējā avīzē.
Dzimuši mūzikai varoņi pusgadu nepārtraukti tika reklamēti televīzijā un visos citos medijos, bet biļetes uz pirmizrādi vienalga nācās izspēlēt konkursos. Kas tās par zvaigznēm - un vai ar tādu reklāmu drīzāk nav runa par uzveduma izgāšanos?
Un par kādu kvalitāti mēs varam runāt, ja šo mūziklu radīja divu nedēļu laikā, pie tam tā režisors patiesībā nemaz nav režisors, bet gan mazpazīstams aktieris [Andris Bulis]?" jautājumu uzdod Ivars.
Galvenais mīlnieks - geju grupas spīdeklis
Ivars var tikai pasmīnēt par to, kā sadalītas lomas mūziklā - kārtējo reizi pierādījies tas, ka uz skatuves tikuši tie, kuri alkst slavas, bet paši saviem spēkiem karjeru izveidot nevar.
"Man šķita mazliet nepieņemami tas, ka galvenā mīlnieka lomu izspēlēja Mārtiņš Ruskis, puisis, kura vārdu liela daļa tautas tomēr saista ar izjukušo geju grupu Latte. Pie tam - un man piekrituši jau vairāki skatītāji - arī viņa vokālais sniegums izrādē bija nebaudāms.
Kašers tikai reto noti esot nodziedājis taisni, bet par tādu Raiti Beķeri nemaz negribu izteikties - tur no mūziķa un mūzikas ir tik pat tālu, kā no Latvijas līdz Abudabi," par interesanto skatuves kompāniju smej Ivars.
Viņam ir savs ieteikums Okartes mūzikla veidotājiem, kuri, nemaz nebūtu brīnums, ja šim visam balagānam sarīkotu otro daļu. "Mēs dzīvojam uzmanības laikmetā, un visveiksmīgāk cilvēku uzmanību un atsaucību var pievērst ar melno humoru, jokiem un skandāliem.
Mans ieteikums uz priekšdienām - nākotnē galveno lomu būtu jāpiešķir patiešām talantīgajiem šī šova dalībniekiem, respektīvi, Sabīnei un Kristapam. Savukārt es labprāt būtu gatavs maksāt pat lielu naudu par ieejas biļeti, ja Mārtiņš Ruskis nodziedātu Beķera Cūkas dziesmu," smejas Ivars.