"Galvenā ideja: mūziķi un izdevēji ir par to, lai mūsu daiļrade būtu pieejama bez maksas, taču tajā pašā laikā - lai mēs spētu izdzīvot," sarunā ar DELFI Izklaide skaidro vienas no Latvijas lielākās mūzikas ierakstu kompānijas MicRec dibinātājiem Guntars Račs.
Viņš stāsta, ka šis ir pirmais solis ceļā uz to, lai mūzika būtu legāli pieejama visiem. "Tas varētu notikt, ja ražotāji samaksātu par brīvo pieeju mūzikai, kas iespējama ar viņu ierīcēm. Mūziķi šādā veidā cīnās par savu nākotni un iespēju pastāvēt," izskaidro mūzikas lauciņa eksperts.
Satversmes tiesas sēdē piedalījās mūziķi Kārlis Būmeisters, Aigars Grāvers, Andris Ābelīte, Jana Kay, producents Juris Millers, rakstniece Māra Zālīte un citi, un tajā uzsākts vērtēt, vai valsts pamatlikumam atbilst valdības noteikumos ietverto datu nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu saraksts, par kurām maksājama atlīdzība.
Račs stāsta, ka problēma slēpjas apstāklī, ka valdība nav sekojusi līdzi tehnoloģiju attīstībai, līdz ar to noteikumos nav iekļautas mūsdienīgas iekārtas.
"Valsts uzliek par pienākumu iekasēt nodevu no kasetēm un diskiem, bet ne no modernākiem līdzekļiem, kuros glabājas mūzika. Tas nav godīgi, jo, piemēram, viens cietais disks var saglabāt visu MicRec fonotēku.
No tā, ko lems tiesa, atkarīgs tas, vai turpināsim eksistēt kā radoša nācija, kura par pašu nopelnīto naudu turpina ražot jaunus produktus, vai arī turpmāk mūziku importēsim tikai no ārpuses.
Ir izpētīts, ka viena trešdaļa cilvēku sāk rītu, ierakstot internetā frāzi "download mp3". Liela daļa datu nesēju ražotāju industrijas dzīvo uz tā rēķina. Mēs viņiem esam vajadzīgi - mums ir jāsadarbojas," skaidro Račs.
Viņš apliecina, ka ar šādu rīcību skatuves mākslinieki nebūt nav iecerējuši radīt problēmas mūzikas mīļotājiem.
"Mani vispār aizvaino uzskats, ka mūzikas bizness radies, lai kādu apkāstu. Cilvēki ir pieraduši bez maksas lejuplejādēt mūziku internetā, un mēs nekādā gadījumā neesam pret mūzikas mīļiem - mūsu sapnis ir, lai katrs var par brīvu tikt pie savas iemīļotās mūzikas.
Taču mēs meklējam veidu, kā arī paši mūziķi var eksistēt, un ir ļoti svarīgi atrast variantu, kā valsts var mums palīdzēt. Reāls piemērs - piemēram, iPhone maksā apmēram 520 latus. Ja to apliks ar autortiesību maksu, tā cena būs 520 lati un 70 santīmi. Nedomāju, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums šai industrijai.
Ideāla rezultāta gadījumā tās industrijas, kuras ražo lietas, kas paredzētas kopēšanai, par šiem gala produktiem maksātu nelielu nodevu. Tad mēs varēsim legāli bez maksas lejuplejādēt mūziku, bet kādam par to ir jāmaksā," skaidro Račs.
Viņš atklāj, ka ideja nav nekāds Latvijas mūziķu untums - šāda sistēma jau darbojoties vismaz 22 Eiropas valstīs, un atlikušas tikai nedaudzas, kuras vēl turas pie vecajiem principiem, uzskatot, ka mūziku var glabāt tikai kasetē vai diskā, nevis telefonā vai datorā. Tomēr Račs spriež, ka, kamēr Latvija nonāks līdz šādai sistēmai, tiesās paies vairāki gadi.