Atminēta mīkla, kāpēc cilvēki pēkšņi aizdegas  (26)

Eksperimentālais biologs Braiens Fords savu hipotēzi par to, kā varētu notikt cilvēku pašaizdegšanās, publicējis specializētajā žurnālā The Microscope, bet vēlāk to pārpublicējis populārzinātniskais izdevums New Sientist.

Par to, ka cilvēki var aizdegties paši no sevis un nedaudzās minūtēs pilnībā sadegt, Fords uzzināja pirms 30 gadiem, kad izlasīja rakstu par Mēriju Rīzeri. Atmiņā iespiedās šausminošā fotogrāfija, kurā bija redzams viss, kas palicis pāri no 79 kilogramus smagās, padzīvojušās amerikānietes - melnā kurpē ieauta kāja.

Mērija gāja bojā 1951. gada 1. jūlijā Sanktpēterburgas pilsētā Floridā. Kāju un pelnu kaudzīti no rīta atrada viņas ciemos atbraukušais dēls.

Mātes istabas durvju rokturis tobrīd vēl bija karsts un četros no rīta apstājies pulkstenis rādīja laiku, kad notikusi sadegšana. Sieviete tobrīd sēdēja krēslā, kas arī bija sadedzis, bet uz sienām un griestiem sodrēju pēdas neatrada, un dūmu smaka bija tik tikko jūtama.

"Tas bija vispārsteidzošākais skats, kādu jebkad esmu redzējis. Nav saprotams, kā intensīva ķermeņa degšana neizraisīja lielu ugunsgrēku. Tik spēcīgai liesmai noteikti vajadzēja iznīcināt visu telpu un tās iekārtu," atzina Pensilvānijas universitātes tiesu medicīnas eksperts Viltons Krogmans, kas izmeklēja šo gadījumu.

Tolaik zinātniekiem izdevās skaidri pārliecināties tikai par to, ka sievieti neviens nav tīši aizdedzinājis, un tā nav bijusi arī pašnāvība.

Šobrīd Mērijas Rīzeres gadījumu uzskata par klasisku ārkārtīgi reta fenomena, ko dēvē par cilvēka spontānu pašaizdegšanos, gadījumu.

Vairākums zinātnieku ir vienisprātis, ka šāds fenomens patiešām eksistē. Jau 1870. gadā Aberdīnas universitātes pētnieki izanalizēja savu kolēģu attieksmi pret to un secināja, ka vairākums nešaubījās, ka cilvēki var aizdegties paši no sevis.

Noslēpumainā fenomena upuru skaits gan nav liels - aptuveni 120 cilvēki kopš tā reģistrēšanas sākuma. Tas ir ļoti maz, tāpēc daļa pētnieku sliecās vainot citu retu parādību - lodveida zibeni, kas arī var izdedzināt ķermeni no iekšpuses.Tomēr šai hipotēzei nav gūti pārliecinoši pierādījumi.

Ticami pierādīts, ka, piemēram, Krievijā pašsadegšanas fenomens piemeklējis vienu cilvēku - ganu Bisenu Mamajevu. 1990. gada 11. novembrī viņš sadega klajā laukā uz Saratovas un Volgogradas apgabalu robežas.

Viņa mirstīgās atliekas atrada brālis. Vīrieša iekšējie orgāni bija sadeguši, āda nedaudz nostiepusies un apdegusi apakšveļa. Savukārt virsdrēbes bija palikušas praktiski neskartas, pavēstīja izmeklēšanas grupas vadītājs Vadims Černobrovs.

Visnotaļ nopietni zinātnieki ilgi uzskatīja, ka pašaizdegšanās fenomens skar tikai alkoholiķus, jo deg to organismā uzkrātais spirts. Tomēr jau pirmais zinātnieks, kas mēģināja gūt eksperimentālus rezultātus šai hipotēzei, pārliecinājās, ka tā nav pareiza.

Vācietis Jastuss fon Leibings noskaidroja, ka pat spirtā kārtīgi izmērcēti audumi neuzliesmo. Neaizdegās arī ar spirtu piesātinātas beigtas žurkas.

Līdz šim populāra un līdz galam nenoraidīta ir "dzīvās sveces" hipotēze. To pirmais 1961. gadā izvirzīja Gevins Tērstons publikācijā izdevumā Medico-Legal Journal. Viņš domāja, ka par sveci jeb degli kļūst apģērbts cilvēks. Cilvēks deg, bet degšanas laikā izdalītie tauki uztur liesmu, kamēr nav izdeguši pilnībā.

"Degļa" hipotēzi divas reizes rādīja raidsabiedrības BBC populārzinātniskajos raidījumos 1986. un  1998. gadā. Eksperimentā izmantoja ar audumu aptītus cūku kautķermeņus.

Tie dega, bet process aizņēma ļoti ilgu laiku - līdz pat 12 stundām. Un audums, kurās tās bija ietītas, sadega, bet cūkas nepārvērtās par pelnu kaudzītēm, kā tas notika ar "elles liesmas" sadedzinātajiem cilvēkiem.

Braiens Fords tādējādi saprata, ka  "degļa hipotēze" neiztur kritiku. "Tā neizskaidro visas fenomena iezīmes. Arī spirts, kuru vainoja agrāk, ar to nav saistīts kaut vai tāpēc, ka organismā tas neuzkrājas, bet, tieši pretēji, vielmaiņas rezultātā sadalās," rakstīja zinātnieks.

Tomēr, kā viņš secināja, organismā var izveidoties ļoti degoša viela, kas turklāt spēj uzkrāties - tas ir acetons.

Vielmaiņas procesā acetons sāk veidoties tad, kad asinīs pazeminās glikozes līmenis. Glikoze ir galvenais organisma enerģijas avots. Glikozes deficīts iedarbina alternatīvus mehānismus, un sāk sadalīties tauku šūnas.

Bioķīmisku reakciju ķēde aknās izraisa īpašu vielu - tā saukto ketonu - nokļūšanu asinīs. Ketoni kļūst par enerģijas avotu trūkstošās glikozes vietā. Acetons ir viens no ketonu paveidiem. Tā uzkrāšanos veicina dažas diētas, kas izraisa ketozes sindromu, kā arī slimības, piemēram, diabēts.

Uzliesmojošās vielas pārmērīga uzkrāšanās organismā arī izraisa aizdegšanos, uzskata zinātnieks. Viņš to pārbaudījis, "iemarinējot" acetonā cūkgaļas gabalus.

No šiem gaļas gabaliem Fords izgatavoja dabiska lieluma cilvēka modeļus, apģērba tos un aizdedzināja. Tie pārvērtās pelnos ātrāk nekā pusstundas laikā, bet apģērbs vietām palika neskarts. Tāpat nesadega locekļi - gluži kā Mērijas pašaizdegšanās fotogrāfijā.

"Uzskatu, ka rokas un kājas saglabājas, jo tajās ir pārāk maz tauku un acetons uzkrājas nepietiekamā daudzumā," pēc eksperimenta pabeigšanas secināja zinātnieks.

Vēl neskaidrs paliek jautājums, no kurienes rodas dzirkstele, kas izraisa uzliesmošanu. Uz šo jautājumu Fordam nav konkrētas atbildes. Viņš pieļauj, ka to varētu izraisīt statiskā elektrība. Tāpēc zinātnieks neiesaka valkāt sintētisku apģērbu, jo īpaši cilvēkiem, kas cieš no ketozes.

Pirmais pašaizdegšanās gadījums dokumentēts 1470. gadā. Aprakstīts, kā itāļu bruņinieks Polonijs Otrais pēc vīna baudīšanas piecēlies un tuvinieku acu priekšā uzliesmojis, dažās minūtēs pārvēršoties pelnu kaudzītē. Šī un citu līdzīgu notikumu dēļ sāka uzskatīt, ka cilvēku sadedzina sātana uguns.

1763. gadā francūzis Žans Dipons publicēja grāmatu, kurā bija apkopoti cilvēka pašaizdegšanās gadījumi De Incendiis Corporis Humani Spontaneis. Viens no tiem vēstīja par Nikolā Milē, kuru tiesa attaisnoja savas sievas sadedzināšanā, jo pārliecinājās, ka notikusi spontāna aizdegšanās.

No Milē sievas, Parīzē dzīvojošas alkoholiķes, pāri palika pelnu kaudzīte, galvaskauss un kājas, bet salmu matracis, uz kura viņa gulēja, palika neskarts.

1850. gadā Jastuss fon Leibings veica pirmo spontānas aizdegšanās pētījumu, kurā pierādīja, ka spirts šajā fenomenā nav vainojams.

Pēdējais zināmais cilvēka pašaizdegšanās gadījums reģistrēts 2010. gada 22. decembrī - Īrijā sadega vientuļš, vecs vīrietis, 76 gadus vecais Maikls Fogertijs. Eksperti, pētījuši šo gadījumu veselu gadu, beidzot atzina, ka viņa nāvē vainojama pašaizdegšanās.